Mainīgais darba tirgus
Daudzi zinām gadījumus, kad cilvēks visu darba mūžu ir nostrādājis vienā uzņēmumā. Cilvēki katru rītu iet uz darbu. Nedēļas nogales ir brīvākas. Vasarā visi cenšas izmantot atvaļinājumus. Šķiet, ka šis tirgus ir kluss, mierīgs, bet miers ir šķietams. Katru dienu kādam ir jārūpējas par drošību, kārtību. Neatliekamā medicīniskā palīdzība jāsniedz arī naktīs, brīvdienās un arī tad, kad citi svin svētkus.
Katru dienu kāds beidz darba gaitas vai tās uzsāk, kāds saslimst, kādam darbu uzsaka.
Dažbrīd darba tirgū noteicējs ir darba ņēmējs (piemēram, 2005.–2007. gadā). Viņš var diktēt darba līguma noteikumus, panākt lielāku algu, dabūt brīvu piektdienu, lai studētu augstskolā. Bet dažbrīd (2008.–2011. gadā) darba tirgū par noteicēju kļūst darba devējs. Uzņēmēji daudziem uzsaka darbu, samazina darba samaksu, palielina veicamos pienākumus, piektdienās liek strādāt, un jāaizmirst par studijām. Darba ņēmēji tirgū pozīcijas atguva 2018. un 2019. gadā.
Preču un pakalpojumu tirgū valdība īpaši neiejaucas, bet darba tirgū valdības ietekmi jūt vairāk. Tā liek slēgt darba līgumus, nosaka minimālo algu. No katras algas daļu naudas liek uzkrāt nelaimes, slimības, bezdarba gadījumiem un vecumdienām, un vēl daļu algas paņem, lai finansētu sabiedrisko labumu nodrošināšanu. Uzņēmēji ir neapmierināti, ka valdība nosaka pārāk augstu darba samaksu par virsstundu darbu, bet medicīnas darbinieki tajā pašā laikā sūdzas, ka par virsstundu darbu nesamaksā tā, kā paredzēts Darba likumā.
2020. gadā darba tirgum ir ļoti "vāja veselība". Martā Latvijā tāpat kā citur pasaulē izplatījās koronavīruss Covid-19. Līdz jūnijam valstī bija saslimuši nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju, bet darba tirgū šajā laikā bezdarbnieku skaits palielinājās vairāk nekā par 14 000. Daudzās nozarēs (aviopārvadājumi, viesnīcas, restorāni, kafejnīcas u.c.) uzņēmumi pārtrauca darbu, bet citās nozarēs (būvniecība, veselība un sociālā aprūpe) ražošanas apjoms palielinājās. Daudziem darbiniekiem bija jādodas piespiedu dīkstāvē, bet 22% nodarbināto darbu veica attālināti jeb no mājām. Šajā laikā no 14 līdz 19 palielinājās vidējais iesniegto pieteikumu skaits uz brīvajām darbvietām, bet enerģētikā šādu iesniegumu skaits palielinājās pat par 226%.
Valdība maksāja dīkstāves pabalstus – 70% no darba algas, bet ne vairāk par 700 eiro mēnesī.
Veikalos palielinājās pieprasījums pēc ilgi uzglabājamas pārtikas: griķiem, makaroniem, sieriem, saldētiem produktiem, ķiplokiem u.c.