Palmu eļļas uzvaras gājiens pasaules tirgū un palmu plantāciju ekspansija tropu mežos
Eļļas palmas (Elaeis guineensis) dzimtene ir Rietumu un Dienvidrietumu Āfrika, bet plantācijas ir plaši izplatītas Madagaskarā, Šrilankā, Malaizijā, Indonēzijā un Centrālajā Amerikā. Mazākā apjomā eļļa tiek iegūta arī no divu citu sugu palmām Amerikā.
Pieprasījums pēc lētās palmu eļļas arvien pieaug, jo tā tiek pievienota ne tikai pārtikas produktiem, bet arī kosmētikai, mazgāšanas līdzekļiem, zobu pastām un citiem izstrādājumiem. Palmu eļļa pašlaik atrodama teju pusē veikalā nopērkamo pārtikas produktu. Gandrīz puse no saražotās palmu eļļas tiek izmantota kā biodegviela, tā tiek lietota arī lopbarībā un daudz kur citur.
Indonēzijā saražo vairāk nekā pusi visas palmu eļļas pasaulē, un šī nozare ir kļuvusi par valsts tautsaimniecības pamatnozari. Lai aptvertu eļļas palmu plantāciju attīstības tempu, var izmantot Pasaules Dabas fonda aprēķinus, kas liecina, ka Indonēzijā un Malaizijā katru stundu tiek izcirsti tropu meži 300 futbola laukumu platībā, lai ierīkotu jaunas plantācijas.
Viena no teritorijām, kur visasāk izpaužas attīstības problēmu sadursme ar vides un dabas aizsardzību, ir Sumatra – lielākā Indonēzijas sala. Sumatras tropiskie lietusmeži ir plaši pazīstami kā orangutanu, ziloņu, tīģeru un degunradžu dzīvesvieta. Taču, ņemot vērā iedzīvotāju lielo skaitu salā (aptuveni 50 milj.), spiediens uz šo unikālo ekosistēmu kļūst arvien lielāks. [1]
Palmu eļļas sastāvā gandrīz vispār nav cilvēka organismam vērtīgu vielu. Pārtikas eļļu vērtību nosaka linolskābes daudzums. Vidējas kvalitātes un cenas augu eļļā tā sasniedz aptuveni 70–75%, savukārt palmu eļļā ir tikai 5% linolskābes. Cilvēkam vissabalansētākās ir kukurūzas eļļa un olīveļļa. Vienīgā pozitīvā palmu eļļas īpašība ir tās ļoti zemā cena, bet tās lietotājiem ļoti dārgi nākas maksāt ar savu veselību. [2]